Spānija dividendes, kas izmaksātas Amerikas Savienoto Valstu regulated investment company, apliek ar 15 % nodokli
Europa, savukārt dividendes, kas izmaksātas rezidentam kolektīvo ieguldījumu uzņēmumam, apliek ar uzņēmumu ienākuma nodokli 1 % apmērāEuropa. Tiesa spriež, ka šis smagākais slogs ir kapitāla brīvas aprites ierobežojumsEuropa, kas principā aizliegts saskaņā ar LESD 63. pantuEuropa, un ka divpusējs līgums par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu to neitralizē tikai tad, ja visa likmju starpība ir faktiski atskaitāma no rezidences valstī maksājamā nodokļaEuropa.
Strīds attiecas uz Ishares Europe ETFEuropa, Amerikas Savienoto Valstu regulated investment company Investment Company Act of 1940 izpratnēEuropa. Par dividendēm no Spānijas sabiedrību akcijām, kas saņemtas 2007.–2010. taksācijas gadā, Spānija iekasēja nerezidentu ienākuma nodokli, ieturējot 15 %Europa saskaņā ar Amerikas Savienoto Valstu un Spānijas Karalistes konvencijas par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu 10. panta 2. punkta b) apakšpunktu, kas parakstīta Madridē 1990. gada 22. februārī. Ishares lūdza atmaksāt starpību starp ieturētajiem 15 % un 1 % likmi, ko piemēro rezidentu vienību saņemtajām dividendēm saskaņā ar Uzņēmumu nodokļa likuma 28. panta 5. punktu, kas aprēķināta no dividenžu bruto summas. Audiencia Nacional piešķīra atmaksu ar procentiem; nodokļu iestāde pārsūdzēja Tribunal Supremo, kas neitralizēšanas jautājumu nosūtīja uz Luksemburgu.
Smagākais Spānijas nodokļu slogs pastāv tikai tāpēc, ka Spānija ir īstenojusi savu nodokļu jurisdikciju, un tādējādi tas ir nerezidentam fondam izmaksātā ienākuma nelabvēlīgāka attieksmeEuropa, kas var atturēt no pārrobežu ieguldījumiemEuropa. Šis secinājums ir spēkā, lai gan pati Ishares no dividendēm nemaksā ASV uzņēmumu nodokliEuropa un nodokļu slogu nodokļu caurredzamības režīmā uzveļ saviem daļu turētājiemEuropa. Spānijas valdības atsauce uz Finanzamt für Großbetriebe neizdodasEuropa tā paša iemesla dēļ: šī interpretācija bija atkarīga no tā, ka dividendes, kas izmaksātas nerezidentai vienībai, sadales valstī netiek apliktas smagāk nekā dividendes, kas izmaksātas rezidentam fondam.
Tiklīdz Spānija apliek ar nodokli gan rezidentu, gan nerezidentu kolektīvo ieguldījumu uzņēmumu ienākumus no rezidentes sabiedrības, to situācijas kļūst salīdzināmasEuropa, ko iesniedzējtiesai — kas abus fondu veidus jau uzskata par objektīvi salīdzināmiem — ir jāapstiprinaEuropa.
Neitralizēšana ar līgumu par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu prasa, lai visos gadījumos summa, kas atbilst pilnai starpībai starp abām likmēm, tiktu pilnībā atskaitīta no rezidences valstī maksājamā nodokļaEuropa. Pašai Ishares šī iespēja ir tikai teorētiskaEuropa: saskaņā ar ASV īpašo režīmu ienākums netiek aplikts ar nodokli tās vārdā, bet tiek attiecināts uz tās akcionāriem vai daļu turētājiemEuropa, kuriem tā nodeva dividendes un ārvalstu nodokļa kredītu. Spānija nevar atsaukties uz atbilstību, izmantojot konvenciju, kuru darījuma partneris nevar izmantot, ja fonds ir izvēlējies likumīgu, neļaunprātīgu caurredzamības režīmuEuropa — lai gan izvēle tikt aplikta ar nodokli vienības līmenī principā būtu ļāvusi pilnīgu atskaitījumu, bet būtu saistījusi visus tās ienākumus, ne tikai Spānijas izcelsmes dividendes.
Neitralizēšana joprojām var darboties daļu turētāju līmenīEuropa. Konvencijas 24. panta 2. punkta a) apakšpunkts ļauj Amerikas Savienotajām Valstīm ieskaitīt ASV ienākuma nodoklī Spānijā rezidenta vārdā samaksāto nodokli, tādējādi konvencija var ļaut daļu turētājiem izmantot kredītu par Spānijas ieturējumuEuropa. Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai viņi to patiešām varEuropa un vai atskaitījums pilnībā sedz starpību starp 15 % likmi un 1 % likmiEuropa. Tikai tad ierobežojums ir neitralizētsEuropa.
Juridiskais pamats vienā noslēguma teikumā: LESD 63. pantsEuropa, kas piemērots Spānijas 15 % ieturējumam saskaņā ar Spānijas–ASV līguma par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu 10. panta 2. punkta b) apakšpunktu un šā līguma 24. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzēto kredīta mehānismu.
Konsultējiet nerezidentu fondus par Spānijas ieturējuma virs 1 % atgūšanu, ja rezidences valsts atvieglojums plaisu pilnībā nesedz, un atmaksas strīdos pierādiet faktisko atvieglojumu daļu turētāju līmenī.
