EST atstāj ES ierēdņu dāvinājuma nodokli izcelsmes valstī

Tiesa ir nospriedusi, ka fikcija par nodokļu domicilu, kas aizsargā Eiropas Savienības ierēdņus, aptver dāvinājuma nodokliEuropa, un ka ierēdnis šo aizsardzību saglabā arī pēc pārcelšanās personisku iemeslu dēļ uz citu dalībvalsti, nevis to, kurā viņš strādāEuropa. 2026. gada 15. oktobra spriedumā lietā C-275/25 (Kolwager) Pirmā palāta atbildēja uz diviem jautājumiem no Vācijas Bundesfinanzhof par Protokola Nr. 7 par Eiropas Savienības privilēģijām un imunitātēm 13. panta pirmās daļas pirmo teikumu.

Strīds attiecās uz A, kas kopš 1995. gada ir Eiropas Investīciju bankas darbinieks, kurai Protokols Nr. 7 piemērojams saskaņā ar tā 21. pantu. A, stājoties amatā, pārcēlās no Austrijas uz Luksemburgu un vēlāk pēc 2010. gada laulībām pārcēlās uz Vāciju, lai dzīvotu kopā ar laulāto, saglabājot savu Luksemburgas dzīvokli. 2013. gadā viņš no sava brāļa, kas dzīvo Austrijā, saņēma dāvinājumu 300 000 euro apmērā. Ar 2017. gada 13. aprīļa lēmumu Vācijas nodokļu iestāde šim pārvedumam noteica 56 000 euro Vācijas dāvinājuma nodokli, uzskatot A par personu ar papildu nodokļu domicilu Vācijā līdzās Austrijas domicilam — viedokli, ko A administratīvā sūdzība, par kuru lēma 2019. gada 1. augustā, atstāja spēkā. Finanzgericht Rheinland-Pfalz 2021. gada 16. septembrī nolēma par labu A, uzskatot, ka dzīvesvietas izveidošanas iemesls vērtējams ierēdņa stāšanās brīdī Savienības dienestā, un nodokļu iestāde iesniedza kasācijas sūdzību tiesību jautājumā.

Uz pirmo jautājumu Tiesa atbildēja, ka 13. panta pirmās daļas pirmais teikums attiecas uz dāvinājuma nodokli, lai gan teksts nosauc tikai ienākuma nodokli, īpašuma nodokli un mantojuma nodevasEuropa. Šīs kategorijas ir autonomi ES tiesību jēdzieni, ko nenosaka nacionālās tiesības: to tvēruma atstāšana katras dalībvalsts klasifikācijai sadrumstalotu vienoto nodokļu režīmu un varētu normu piemērot vai nepiemērot atkarībā no tā, kuras valsts tiesības sniedz definīciju. Dāvinājuma nodoklim piemīt gan mantojuma nodevu, gan ienākuma nodokļa būtiskās pazīmes — bezatlīdzības mantas pārvedums vai no tā izrietošā iedzīvošanās — un lielākajā daļā dalībvalstu dāvinājumi ietilpst vienā vai otrā. Dāvinājumu izslēgšana atstātu ierēdņiem divus nodokļu domicilus, ļautu apiet mantojuma nodevas ar viegli apliktiem dāvinājumiem rezidences valstī un iznīcinātu vienkāršo, paredzamo nodokļu situāciju, kas Savienības dienestu padara pievilcīgu.

Uz otro jautājumu Tiesa atbildēja, ka ierēdnis, kas sākotnēji apmetās ārpus izcelsmes valsts, lai pildītu Savienības pienākumus, saglabā izcelsmes valsts nodokļu domicilu arī pēc pārcelšanās personisku iemeslu dēļ uz citu dalībvalsti, nevis to, kurā viņš strādāEuropa. 13. pants runā par vienu prezumētu domicilu, un tā nodokļu pilnvaru sadalījums nevar būt atkarīgs no ierēdņa gribas — atziņa, kas jau nostiprināta Tiesas 1993. gada spriedumā X (C-88/92). Pārcelšanās tuvāk ģimenei vai dzīvesvieta, ko veido profesionālu, ekonomisku un personisku motīvu sajaukums aiz katras dzīvesvietas izvēles, neizbeidz aizsardzību, kamēr Savienības dienests turpināsEuropa; tās padarīšana atkarīgu no subjektīvo motīvu vērtējuma padarītu normu nenoteiktu. Tiesa tikai atgādināja, ka ierēdņu dzīvesvietas izvēli joprojām ierobežo personāla noteikumi, kas prasa dzīvot nodarbinātības vietā vai tās tuvumā. Piemērojot A, Vācija nevar uzskatīt viņu par personu ar papildu nodokļu domicilu dāvinājuma nodokļa vajadzībām līdzās AustrijaiEuropa. Juridiskais pamats: Protokola Nr. 7 13. panta pirmās daļas pirmais teikums.