EST: banka vispirms atmaksā neatļautu maksājumu, nolaidību vērtē vēlāk

Tiesa nosprieda, ka maksājumu pakalpojumu sniedzējs nevar atteikties maksātājam nekavējoties atmaksāt neatļautu maksājuma darījumu, pamatojoties uz to, ka maksātājs darījumu ir pieļāvis rupjas nolaidības dēļEuropa. Savā 2026. gada 15. oktobra spriedumāEuropa lietā Case C-70/25Europa (TukowieckaEuropa) Pirmā palāta nolēmaEuropa, ka Directive (EU) 2015/2366 Article 73(1) un Article 74(1) ir jāinterpretē kā tādi, kas izslēdz šādu atteikumuEuropa, pat ja maksātājs ir pārkāpis pienākumus aizsargāt maksājumu instrumentus un personalizētus drošības akreditīvus, kas noteikti minētās direktīvas Article 69Europa.

Lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedza Sąd Rejonowy w Koszalinie (District Court, Koszalin, Poland) tiesvedībā starp klienti un PKO BP S.A. Kliente, kura tiešsaistes izsoļu platformā pārdeva kādu priekšmetu, atvēra krāpnieka nosūtītu saiti, par kuru uzskatīja, ka tā nāk no platformas, nonāca viltotā lapā, kas atdarināja viņas bankas tīmekļvietni, un ievadīja savus internetbankas pieteikšanās datus. Krāpnieks izmantoja šos datus, lai no viņas konta pārskaitītu PLN 3,000 (aptuveni EUR 705), darījumu pabeidzot ar SMS apstiprinājuma kodu, ko no viņas izvilināja ar viltu. Nākamajā dienā viņa par krāpšanu ziņoja bankai un policijai; banka atteicās viņai atmaksāt naudu, zaudējumus skaidrojot ar viņas rupjo nolaidību maksājumu instrumenta aizsardzībā.

Tiesa, pamatojoties uz Article 73(1) formulējumu, secināja, ka pienākums atmaksāt nekavējoties — atmaksāt nekavējoties un jebkurā gadījumā ne vēlāk kā līdz nākamās darbdienas beigām pēc darījuma konstatēšanas vai paziņojuma saņemšanas par toEuropa — pieļauj tikai vienu izņēmumu: pamatotu iemeslu turēt aizdomās par krāpšanu, par ko rakstveidā paziņots attiecīgajai valsts iestādeiEuropa. Rupja nolaidība nav minēta kā pamats atteikt tūlītēju atmaksuEuropa. Article 74(1) tā vietā regulē turpmāko atbildības sadali: maksātājs, kurš rīkojies krāpnieciski vai kurš ar nodomu vai rupjas nolaidības dēļ nav izpildījis Article 69 noteiktos pienākumus, sedz visus radušos zaudējumus, savukārt zaudējumi nozaudēta, nozagta vai piesavināta instrumenta gadījumā citādi ir ierobežoti līdz EUR 50.

Normu konteksts un mērķis apstiprina šo divpakāpju lasījumu. Article 72(2) pierādīšanas pienākumu attiecībā uz krāpšanu vai rupju nolaidību uzliek maksājumu pakalpojumu sniedzējam, un 71. apsvērums tūlītēju atmaksu apraksta kā normu, kuras vienīgais precizējums ir izmeklēšana aizdomu par krāpšanu gadījumā. Ja sniedzējiem ļautu ieturēt atmaksu, pamatojoties uz vienpusēju rupjas nolaidības novērtējumu, tūlītējas atmaksas pienākums zaudētu lietderīgo iedarbību un lietotāji — bieži patērētāji — būtu spiesti savu naudu piedzīt tiesā un segt izmaksas, pretēji direktīvas mērķim nodrošināt augstu patērētāju aizsardzības līmeni. Arī likumdošanas vēsture norāda tajā pašā virzienā: ne priekštece Directive 2007/64/EC, ne Komisijas sākotnējais priekšlikums nesaturēja izņēmumu par krāpšanu, un ES likumdevējs pievienoja tikai šo vienu izņēmumu, vienlaikus pakļaujot direktīvu pilnīgai saskaņošanai saskaņā ar Article 107(1).

Praksē tas nozīmē, ka sniedzējam, kurš uzskata maksātāju par rupji nolaidīgu, vispirms ir jāatmaksā nauda un pēc tam no maksātāja jāpiedzen atlīdzība, izmantojot šim nolūkam pieejamos tiesiskās aizsardzības līdzekļus, pašam pierādot rupjo nolaidībuEuropa. Atmaksas iepriekšēja ieturēšana ir likumīga tikai tad, ja sniedzējam ir pamatots iemesls turēt maksātāju aizdomās par krāpšanu un tas par šo pamatu rakstveidā ziņo kompetentajai valsts iestādeiEuropa. Ārpustiesas strīdu izšķiršanas procedūras saskaņā ar Article 102(1) joprojām ir pieejamas jebkuram strīdam saskaņā ar direktīvas III un IV sadaļu un netiek skartas.

Juridiskais pamats: Directive (EU) 2015/2366, Articles 69, 72(2), 73(1), 74(1), 102(1) and 107(1); Tiesas (Pirmās palātas) 2026. gada 15. oktobra spriedums lietā Case C-70/25.