ĢA: Vācijas reinvestīciju atlikšana pārkāpj kapitāla brīvību

Ģenerāladvokāte Ćapeta ir ierosinājusi, ka Vācijas reinvestīciju nodokļa atlikums pārkāpj kapitāla brīvu apriti, izslēdzot uzņēmumus bez Vācijas pastāvīgās pārstāvniecībasEuropaEuropa — savukārt trešo valstu ieguldītāji joprojām ir izslēgti saskaņā ar status quo klauzulu. Viņas 2026. gada 15. oktobra atzinumsEuropa lietā Case C-410/25Europa (Komisija pret Vāciju), pārkāpuma process saskaņā ar Article 258 TFEU, ierosina Tiesai atzīt, ka Vācija pārkāpusi Article 63(1) TFEU un EEA Agreement Article 40Europa; pati Tiesa vēl nav lēmusiEuropa.

Einkommensteuergesetz Paragraph 6b ļauj uzņēmumiem zemes, ēku vai iekšzemes kuģošanas kuģu kapitāla pieaugumu atskaitīt no aizvietojošā aktīva izmaksām — vai novietot to rezervē līdz sešiem gadiem — atlikt nodokļa samaksu līdz aizvietojošā aktīva pārdošanaiEuropa. Taču Paragraph 6b(4)(2) atvieglojumu saista ar nosacījumu, ka pārdotais aktīvs sešus nepārtrauktus gadus piederējis pastāvīgajai pārstāvniecībai VācijāEuropa. Nerezidentu uzņēmumi, kam vienīgi pieder Vācijas nekustamais īpašums, par pieaugumu tiek aplikti ar nodokli saskaņā ar Paragraph 49(1)(2)(f)Europa, taču tiem jāmaksā nekavējoties, bez atlikumaEuropa. Tiesa jau ir nosodījusi analogo nosacījumu par aizvietojošo aktīvu (Paragraph 6b(4)(3)) kā dibināšanas brīvības pārkāpumuEuropa 2015. gadā (C-591/13); Vācijas labojums — samaksa pa daļām piecu gadu laikā saskaņā ar Paragraph 6b(2a) — Komisiju šajā daļā apmierināja, un šī lieta turpina atlikušo pārdotā aktīva nosacījumu kapitāla brīvības tvērumāEuropa.

Atzinumā konstatēts ierobežojumsEuropa: atlikuma saistīšana ar Vācijas pastāvīgo pārstāvniecību attur nerezidentus no ieguldīšanas Vācijas nekustamajā īpašumā vai pārdošanas ieņēmumu reinvestēšanas turEuropa, jo rezidentiem statistiski biežāk tāda ir. Situācijas ir objektīvi salīdzināmas saskaņā ar Article 65(1)(a) TFEUEuropa — abas kategorijas maksā Vācijas uzņēmumu ienākuma nodokli par Vācijas īpašuma pieaugumuEuropa, un abām vajadzīga reinvestīciju elastība, lai pielāgotos strukturālajām pārmaiņāmEuropa — tāpēc atšķirība pēc rezidences nevar izvairīties no Article 63(1) piemērošanas uz šī pamataEuropa.

Neviens no trim Vācijas pamatojumiem neizturEuropa. Iekšzemes ieguldījumu veicināšana ir tīri ekonomiska un nevar attaisnot kapitāla ierobežojumu; turklāt režīms pat negarantē Vācijas darbības turpināšanu un nav vērsts uz MVU. Nodokļu saskaņotība neizdodas tiešas saiknes trūkuma dēļ: atlikums attiecas uz uzņēmumu ienākuma nodokli, savukārt apgalvotais pretmets — nerezidentu atbrīvojums no vietējā aroda nodokļa — ir cits maksājums, un kopējais fiskālais slogs nevar attaisnot konkrētu diskrimināciju. Un sabalansēts nodokļu tiesību sadalījums neprasa tūlītēju aplikšanuEuropa: tāpat kā 2015. gada spriedumā, Vācija saglabā tiesības aplikt Vācijas pieaugumu, bet var to iekasēt vēlāk, piemēram, pa daļām ar drošības pasākumiem, nevis pieprasot samaksu iepriekšEuropa.

Article 64(1) vēsturiskā klauzula glābj režīmu tikai attiecībā uz trešajām valstīmEuropa: Paragraph 6b ir no 1964. gada, atzinumā konstatēts, ka tas ietilpst šīs klauzulas tvērumā, un Komisija šo punktu neapstrīd — taču klauzulu nevar piemērot pret ES/EEZ ieguldītājiemEuropa.

Juridiskais pamats: Articles 63(1), 64(1) and 65 TFEU; Article 40 EEA Agreement; Paragraph 6b EStG; 2026. gada 15. oktobra ĢA atzinums lietā Case C-410/25; 2015. gada 16. aprīļa spriedums lietā Case C-591/13Europa.