ĢA: automatizēti maksājumu atteikumi var pārkāpt VDAR aizliegumu

Ģenerāladvokāte Laila Medina ir ierosinājusi, ka atteikums klientam izvēlēties rēķina vai nomaksas maksājumu, pamatojoties vienīgi uz automatizētu kredītspējas novērtējumu, var ietilpt VDAR aizliegumā attiecībā uz vienīgi automatizētiem lēmumiem — bet tikai tad, ja atteikums spēj pilnībā novērst pirkuma līguma noslēgšanuEuropa. Savā 2026. gada 15. oktobra atzinumā lietā Case C-568/25, pēc Oberster Gerichtshof (Supreme Court, Austria) prejudiciāla lūguma, viņa ierosina atbildes uz trim jautājumiem par Regulation (EU) 2016/679 Article 22(1) un Article 22(2)(a); pati Tiesa vēl nav pieņēmusi spriedumuEuropa.

Strīds attiecas uz pasūtījumu pa pastu uzņēmumu Universal Versand, kas mēnesī saņem desmitiem tūkstošu Austrijas pasūtījumu, no kuriem aptuveni 90 % ir ar daļēju maksājumu vai rēķina noteikumiem. Pirms šādu noteikumu atļaušanas uzņēmums veic automatizētu maksātspējas pārbaudi, apvienojot iekšējo saistību neizpildes varbūtības vērtēšanu ar — jauniem klientiem — vaicājumu ārējam kredītinformācijas uzņēmumam. Nezināmi klienti tiek noraidīti uzreiz; zināmi klienti saņem krāsu kodētu signālu, kur sarkanā krāsa nozīmē automātisku atteikumu un dzeltenā — manuālu datubāzes pārbaudi, un noraidītie klienti var lūgt manuālu pārskatīšanu. Patērētāju apvienība Verein für Konsumenteninformation apgalvo sistemātisku Article 22 GDPR pārkāpumu; uzņēmums noliedz būtiskas sekas un atsaucas uz līguma nepieciešamību.

Uz pirmo jautājumu ģenerāladvokāte ierosina nosacītu jāEuropa. Article 22(1) prasa trīs kumulatīvus nosacījumus — lēmumu, kas balstīts vienīgi uz automatizētu apstrādi, tostarp profilēšanu, ar juridiskām vai līdzīgi būtiskām sekām — un strīds ir tikai par trešo. Vai atteikums piešķirt šādus noteikumus to izpilda, jāvērtē iesniedzējtiesai, vadoties pēc sprieduma SCHUFA Holding (Scoring) (C-634/21): tajā automātiski ģenerēta varbūtības vērtība tika atzīta par lēmumu ar būtisku ietekmi, jo bankas uz to paļāvās tik lielā mērā, ka zems vērtējums gandrīz sistemātiski noveda pie kredīta atteikuma. Analoģija daļēji ir atkarīga no tā, vai rēķina maksājuma līgumi uzskatāmi par patērētāju kredītu — Directive 2008/48/EC Article 2(2)(f) tos var izslēgt, lai gan Austrija varēja tos traktēt kā tādus —, bet pat bez tā klienti, kuri nespēj samaksāt avansā ar uzspiestajām alternatīvām (kredītkarti vai PayPal), vispār nevar noslēgt pirkumu, līdzīgi kā atteiktam kredītam.

Attiecībā uz Article 22(2)(a) izņēmumu līguma nepieciešamības dēļ atzinumā ierosināts stingrais divpakāpju tests no Article 6(1)(b) judikatūrasEuropa: novērtējumam jābūt objektīvi neaizstājamam līguma galvenajam priekšmetam — šeit preču nodošanai pret samaksu, kur piemērotas maksājuma metodes piedāvāšana nodrošina izpildi — bez mazāk ierobežojošas praktiski īstenojamas alternatīvas. Tas prasa pierādīt objektīvu saikni starp līguma priekšmetu un maksātspējas novērtējumu, kā arī to, ka savāktie dati ir objektīvi piemēroti un stingri nepieciešami šim nolūkam saskaņā ar Article 5 datu minimizēšanas principu. Kādi dati tika savākti, kāpēc un to piemērotība uzņēmumam jāpierāda saskaņā ar Article 5(2) pārskatatbildības noteikumu.

Uz trešo jautājumu izņēmums prasa, lai nepieciešams būtu pats automatizētais lēmums — nevis jebkurš lēmumsEuropa: noteiktais artikuls (“the decision”) atsaucas atpakaļ uz vienīgi automatizētu lēmumu Article 22(1) izpratnē, ko apstiprina 71. apsvērums un izņēmumiem piemērojamā stingrā interpretācija. Ar komerciālām ērtībām vien nepietiek: pasūtījumu apjoms, klientu gaidas pēc tūlītējas atbildes tiešsaistes norēķināšanās brīdī un uzņēmējdarbības ietaupījumi ir vērā ņemami tikai tad, ja objektīvi pierādīts, ka tie padara automatizāciju neaizstājamu — piemēram, ja cilvēka veiktā pārskatīšana datu apjoma dēļ būtu praktiski nereāla. Komisijas gaidāmais digitālais omnibusas priekšlikums, kas šo jautājumu precizētu, šo interpretāciju nevar ietekmēt, jo tas vēl nav stājies spēkā.

Juridiskais pamats: Regulation (EU) 2016/679, Articles 4(4), 5, 6(1)(b) un 22; 2026. gada 15. oktobra ĢA atzinums lietā Case C-568/25; 2023. gada 7. decembra spriedums lietā Case C-634/21.