Tiesa atceļ ECB īstermiņa līguma atsaukšanu bez uzteikuma

Vispārējā tiesa atcēla Eiropas Centrālās bankas 2024. gada 14. marta lēmumu par īstermiņa darba līguma atsaukšanuEuropa bijušajai praktikantei pirms viņas stāšanās amatāEuropa un piesprieda ECB segt tiesāšanās izdevumus. Desmitā palāta atzina, ka, līgumam 2024. gada 29. janvārī esot derīgi noslēgtam ar pušu savstarpēju vienošanosEuropa, tā izbeigšana pakļāvās Conditions of Short-Term Employment (CoSTE) un Rules for Short-Term Employment (RfSTE) izbeigšanas nosacījumiemEuropa, tāpēc bankai bija jādod CoSTE 16. pantā prasītais viena mēneša uzteikumsEuropa, jo rupjš pārkāpums netika apgalvots.

Strīds radās pēc tam, kad prasītāja, praktikante no 2023. gada 15. marta līdz 2024. gada 14. martam, izmitināta ECB rezidencē Frankfurtē, pieņēma viena gada īstermiņa līgumu laikposmam no 2024. gada 15. marta līdz 2025. gada 13. martam. 2024. gada februārī izmitināšanas vadītājs viņu apsūdzēja citu iemītnieku apģērba atkārtotā ņemšanā no koplietošanas veļas mazgātavas, lika viņai apģērbu atgriezt nākamajā dienā un atbrīvot dzīvojamās telpas ne vēlāk kā līdz 2024. gada 16. februārim, vēlāk atlikts līdz 2024. gada 20. februārim, un viņas māte atgrieza viņas mājoklī atrasto apģērbu, kamēr viņa bija ārzemēs. 2024. gada 8. martā ECB paziņoja, ka tā atsauks līgumu bez uzteikuma uzticības attiecību sabrukuma dēļ, deva piecas dienas rakstveida apsvērumiem un pēc tam atsauca līgumu ar 2024. gada 14. marta apstrīdēto lēmumu pirms prasītājas stāšanās amatāEuropa par uzvedību, kas liecināja par rūpības un apzinīguma trūkumu, nošķirot savas mantas no citu viesu mantām.

Par pieņemamību Tiesa pārkvalificēja prasību par prasību saskaņā ar LESD 270. pantu un Statute of the Court of Justice of the European Union 50.a pantu, nevis LESD 263. pantu. Tā atzina attaisnojamu kļūdu attiecībā uz neizmantoto pirmstiesas procedūru: pats apstrīdētais lēmums bija norādījis uz LESD 263. pantu, un CoSTE 1. panta a) punkts definē īstermiņa līguma darbinieku kā personu, kas ir parakstījusi līgumu un stājusies amatā, tāpēc prasītāja attaisnojami varēja uzskatīt, ka viņa joprojām ir praktikante ārpus sūdzību procedūras. Šī kļūda atbrīvoja viņu no pienākuma izsmelt procedūru saskaņā ar CoSTE 33. pantu un RfSTE 7. daļu.

Pēc būtības bija jāizlemj tikai pirmais pamats. ECB apgalvoja, ka prasītāja 2024. gada 14. martā joprojām bija praktikante, ka RfSTE praktikantiem nepiemēro, ka nevienas darba attiecības vēl nebija stājušās spēkā un ka tā varēja atsaukt līgumu pēc analoģijas ar uzticības attiecību sabrukuma principu ES iestāžu nodarbinātībā. Tiesa noraidīja katru iebildumu: ECB personāla nodarbinātība ir līgumiska, savstarpēja vienošanās par visiem būtiskajiem elementiem 2024. gada 29. janvārī nodibināja attiecībasEuropa, un judikatūra, tostarp Murariu v EIOPA (F-116/14), apstiprina, ka savstarpēja vienošanās iezīmē līgumisko attiecību sākumu. Pretējs lasījums atstātu vājāko līgumslēdzēju bez aizsardzības, un praktiski argumenti neiztur, jo RfSTE 2.1.4. punkts ļauj Human Resources atbrīvot darbinieku no faktiskā dienesta uzteikuma laikā.

Praksē spriedums ir operacionāls: iestāde, ko saista noslēgts īstermiņa līgums, nevar apiet CoSTE 16. pantu un RfSTE 2.1. punktu, izbeigšanu dēvējot par atsaukšanu pirms spēkā stāšanās pat vienu dienu pirms sākuma datumaEuropa. Uzticības attiecību sabrukums var pamatot izbeigšanu, bet neatbrīvo no viena mēneša uzteikuma, ja rupjš pārkāpums nav piesauktsEuropa. Pirmā pamata panākumi izbeidza lietu. Juridiskais pamats ir viens noslēdzošs teikums: spriedumā piemēro CoSTE 16. pantu un RfSTE 2.1. punktuEuropa ar Rules of Procedure 134. panta 1. punktu par izdevumiem.