Braucieni uz darba devēja noteiktiem objektiem ir darba laiks

Tiesa (sestā palāta) 2026. gada 22. oktobrī lietā C-420/24 nosprieda, ka ceļā pavadītais laiks — pat ārpus parastā darba laika — uz darba devēja noteiktu darbavietu, kas nav pastāvīgā vai parastā, un atpakaļ, pienākumu veikšanai saskaņā ar darba devēja norādījumiem ir “darba laiks” Direktīvas 2003/88/EK 2. panta 1. punkta izpratnēEuropa. Tiesa nedeva materiālu nolēmumu par braucienu ieskaitīšanu virsstundu sliekšņosEuropa: tā otro jautājumu — vai ES tiesības izslēdz valsts neieskaitīšanas noteikumu — atzina par nepieņemamuEuropa.

Prasītājs BZ vadīja Jasos reģionālās ceļu pārvaldes (CNAIR) investīciju, kapitālremontu un katastrofu dienestu ar līgumisko darbavietu Jasos. No 2021. gada 8. līdz 15. jūnijam viņš veica atkārtotus inspekcijas braucienus uz ceļu objektiem Sučavā, Botošanos un Fokšānos, kā arī uz CNAIR galveno biroju Bukarestē — vairāk nekā 1500 km astoņās dienās pa Rumānijas valsts un apriņķu ceļiem, apvidū kurā nebija automaģistrāļu, darba devēja nodrošinātā transportlīdzeklī (uz Bukaresti ar šoferi), atgriežoties tajā pašā dienā, izņemot pēc Bukarestes, daļēji ārpus parastā darba laika. CNAIR atteicās apstiprināt viņa darba laika uzskaiti un samaksāt 31,5 stundas, uzskatot braucienus par ārpus viņa Darba kodeksa 111. panta darbības. Tribunalul Iași prasību noraidīja 2022. gada 20. jūlijā: komandējumu rīkojumu laiki vien nebija pietiekami bez darbības pārskata vai braucienu žurnāla, un saskaņotā procedūra prasīja darbiniekiem vispirms lūgt kompensējošo atpūtu, pirms prasīt virsstundu samaksu. Arodbiedrība pārsūdzēja Curtea de Apel Iași.

Par pieņemamību Tiesa noraidīja CNAIR iebildumus: ES tiesību interpretācija tiek prezumēta par būtisku, un algu strīds vispirms prasa noskaidrot ceļā pavadītā laika juridisko dabu. Pēc būtības Tiesa piemēroja trīs kumulatīvos 2. panta 1. punkta elementus, kas katrs iesniedzējtiesai jāpārbauda. Pirmkārt, darbības veikšana: norādījumi noteica galamērķi un brauciena kārtību, ar komandējumu rīkojumiem un žurnālu pārbaudēm, tāpēc braucieni bija nedalāmi saistīti ar viņa pienākumiem. Otrkārt, atrašanās darba devēja rīcībā: viņš nevarēja mainīt ne datumu, ne galamērķi un brīvi nerīkojās ar savu laiku, pat ar šoferi — darba intensitātei nav nozīmes. Treškārt, atrašanās darbā: šādi braucieni ir normālas pienākumu pildīšanas neatņemama sastāvdaļa, ja regulāri komandējumi, objektu kontroles un sanāksmes ārpus darbavietas ietilpst līgumiskajās funkcijās, darbinieku turot prom no viņa sociālās un ģimenes vides ar mazu rīcības brīvību pār neizmantoto laiku. Atrašanās ārpus parastā darba laika neko nemaina; direktīva nepazīst starpkategoriju.

Tie ir autonomi Savienības jēdzieni, kas kalpo direktīvas veselības un drošības mērķim, un 2. pants nepieļauj atkāpes. Tiesa sekoja savai braucienu laika autoritātei STAS-IV (C-110/24, 2025. gada 9. oktobris) un dežūrlēmumam Ramavić (C-373/24, 2025. gada 30. oktobris), citētam pēc analoģijas, kā arī agrākajam Federación de Servicios Privados nolēmumam (C-266/14, 2015. gada 10. septembris) par darbiniekiem bez pastāvīgas darbavietas: līgumiska pastāvīga darbavieta neizslēdz darba devēja uzdotus braucienus no darba laika.

Otrais jautājums izgāzās uz sliekšņa: iesniegšanas lēmums nepamatoja, kāpēc 6. panta b punkta vidējais laiks vai Hartas 31. panta 2. punkts būtu būtiskiEuropa, kā prasa Reglamenta 94. panta c punkts. Spriedumam tāpēc nevar piesaukt braucienu ieskaitīšanu 48 stundu vidējā vai kādai Hartā balstītai algas prasībaiEuropa. Darba devējiem, kas sūta inspektorus, tehniķus vai klientu objektu darbiniekus prom no līgumiskās darbavietas, šādi darba devēja vadīti braucieni kvalificējami kā darba laiksEuropa un iedarbojas direktīvas aizsardzība, neatkarīgi no iekšējām kompensējošās atpūtas vispirms procedūrāmEuropa; komandējumu rīkojumi, darba devēja transports un žurnālu kontrole visi norāda uz kvalificēšanu, savukārt samaksa joprojām regulējama ar valsts tiesībāmEuropa. Juridiskais pamats: Direktīvas 2003/88/EK 2. panta 1. punkts, 2003. gada 4. novembris; jautājums par 6. panta b punktu un Hartas 31. panta 2. punktu atzīts par nepieņemamuEuropa.