Tiesa veco informēšanas direktīvu ierobežo ar informēšanas tiesībām

Tiesa ir nospriedusi, ka bijušās darba devēju informēšanas direktīvas 91/533/EEK tiesību aizsardzības klauzula aptver tikai pašas direktīvas piešķirtās tiesības, piemēram, tiesības saņemt rakstisku paziņojumu par nodarbinātības nosacījumiem, nevis materiālās tiesības, kas izriet no līguma vai darba tiesiskajām attiecībām, piemēram, algu vai pensiju iemaksasEuropa.

Spriedums atbild uz Neapoles apgabaltiesas prejudiciālo jautājumu strīdā starp darbinieku LW un Trenitalia SpA un Nacionālo sociālās nodrošināšanas institūtu (INPS). LW 2003. gada maijā tika norīkots darbam Trenitalia ar pagaidu darba aģentūras starpniecību. Ar 2018. gada 31. oktobra spriedumu Neapoles Apelācijas tiesa atzina norīkošanu par prettiesisku un konstatēja darba tiesiskās attiecības ar Trenitalia kopš 2003. gada maija; Trenitalia pieņēma LW savā personālā ar 2019. gada 1. jūliju, un tai atsevišķi tika piespriests samaksāt LW 110 308,13 euro algu parādu. Pēc tam Trenitalia maksāja INPS sociālās nodrošināšanas iemaksas par 2016. gada janvāri līdz 2019. gada jūnijam, bet neko par 2003. gada maiju līdz 2015. gada decembri, pamatojoties uz to, ka INPS uzskatīja šīs iemaksas par noilgušām saskaņā ar piecu gadu noilgumu Likuma Nr. 335/95 3. panta 9. punktā.

LW prasīja galvenokārt trūkstošo iemaksu samaksu, alternatīvi mūža renti saskaņā ar Likuma Nr. 1338/62 13. pantu un pakārtoti zaudējumu atlīdzību saskaņā ar Civilkodeksa 2116. pantu. Iesniedzējtiesa uzdeva piecus jautājumus par 8. panta tvērumu, atlikto atalgojumu un pieejamajiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem.

Tiesa atbild tikai uz pirmo jautājumu un atzīst, ka uz pārējiem nav jāatbild. 8. panta 1. punkts prasa, lai dalībvalstis katram darbiniekam, kurš uzskata, ka tam nodarīts kaitējums, neizpildot direktīvā paredzētos pienākumus, nodrošinātu piekļuvi tiesai. Kopumā lasīts, šis formulējums nodrošina tiesības, ko darbinieki gūst no darba devēja informēšanas pienākumiem, nevis tiesības, kas izriet no viņu līguma vai darba tiesiskajām attiecībām: būtisko aspektu paziņošana saskaņā ar 2. pantu, ar vienu no 3. panta dokumentiem un tā termiņos, norīkoto darbinieku informēšana saskaņā ar 4. pantu un izmaiņu paziņošana saskaņā ar 5. pantuEuropa.

2. panta 2. punkts uzskaita būtiskos aspektus, no kuriem daži paši par sevi ir tiesības, taču direktīva tos aplūko tikai kā nododamu informāciju. Šo materiālo tiesību tiesiskais regulējums ir citos ES vai valsts instrumentos, tostarp koplīgumos, kā apstiprina 2. panta 3. punkts, atļaujot vairākos punktos atsauces uz likumiem un nolīgumiem. Šo materiālo tiesību pārkāpums tāpēc pats par sevi nav būtisks, vērtējot direktīvas ievērošanu, kas nosaka tikai informēšanas pienākumu.

Direktīvas mērķis to apstiprina: otrais un septītais apsvērums pakļauj darba tiesiskās attiecības formas prasībām, lai aizsargātu darbiniekus pret iespējamiem pārkāpumiem un radītu darba tirgus pārredzamību, informējot viņus par viņu attiecību būtiskajiem elementiem. Šī pārredzamība netieši aizsargā materiālās tiesības, darot darbiniekus par tām informētus, taču pati direktīva dalībvalstīm neuzliek pienākumu šīs tiesības nodrošināt.

Tādējādi operatīvā atbilde ir tāda, ka 8. panta 1. punkts aptver tikai direktīvā piešķirtās tiesības, piemēram, tiesības saņemt vienu no 3. pantā uzskaitītajiem dokumentiem, nevis līguma vai darba tiesisko attiecību tiesības, par kurām darba devējam darbinieks jāinformē saskaņā ar 2. pantuEuropa. Tiesa atzīst lūgumu par pieņemamu, noraidot iebildumus, ka strīds ir tīri iekšējs vai nepamatots, jo šie argumenti attiecas uz būtību, nevis pieņemamību.

Juridiskais pamats: Padomes 1991. gada 14. oktobra Direktīvas 91/533/EEK par darba devēju pienākumu informēt darbiniekus par līguma vai darba tiesisko attiecību nosacījumiem 2., 3. pants un 8. panta 1. punkts.